Iespējams, tomēr loģiskāk būs aprakstīt nesenos notikumus, kamēr viss vēl ir svaigā atmiņā, tāpēc es rakstīšu par Skotiju. Es atkal aizmirsu veikt piezīmes, tāpēc kas nu aizķēries prāta apcirkņos, tas arī izvelsies no tiem uz šīm lapām. Projekta koda nosaukums — «Svešzemnieks», pēc seriāla «Outlander» krieviskā nosaukuma.
Rīgā es ierados dienu pirms izlidošanas, lai pavadītu laiku ar draugiem. Valdīja tāds neticams karstums, ka gulēt vispār nebija iespējams, un, lai nemocītos, es nepārnakšņoju pie draugiem, kā to parasti daru. Tā vietā noīrēju lētāko numuriņu ar kondicionieri, kādu varēju atrast. Tas izrādījās kaut kāds no dzīvokļa pārtaisīts hostelis ar nosaukumu
Tajā jautra tante — cilvēks-orķestris: gan gludināja, gan tīrīja, gan izmitināja, gan visu pārējo. Man tika mansarda istaba, un vajadzēja zināmu laiku un iemaņas, lai noregulētu kondicionieri vajadzīgajā veidā. Gribējās, lai ir pietiekami vēss, lai varētu gulēt zem biezās segas, bet ne tā, lai ledainas gaisa strūklas neļautu aizmigt. Jebkurā gadījumā kļuva daudz labāk nekā smadzenes kausējošajā karstumā mājās.
Pirms aizlidošanas vēl paspēju aiziet uz sporta zāli, par laimi, tur arī bija kondicionieris, un izpildīt tur pusotru vingrinājumu normu; jo nākamajā mēnesī man šajā ziņā maz kas spīd, izņemot bezgalīgu staigāšanu. Starp citu, Latvijā sākuši ražot lūk šādu augsta proteīna satura uzkodu, tieši laikā tādam jaunceptam kačokam kā man, bet cena gan nemaz neiepriecina.
Nebiju pārliecināts, ka atradīšu ar ko satikties, jo prom lidoju ceturtdienā, darba dienā. Par laimi, gan trešdienas vakarā, gan ceturtdien pa dienu atradās brīvi biedri: kurš saslimis, kuram grafiks pielāgojams, kurš pats sev saimnieks. Šķiet, ka patiešām pieejas darbam pasaulē kļūst elastīgākas, vismaz manā apkārtnē.
Trešdien vēl bija grupas Muse mega-koncerts, bet es to ne tik ļoti mīlu, lai noliktu galdā 70 eiro. Ja būtu zinājis iepriekš un būtu iespēja nopirkt biļeti uz sēdvietu blakus draugiem, varbūt arī atdarītu maku.
Draugi stāstīja dažādas lietas. Kurš migrē vēl tālāk no Latvijas uz Zviedriju (pirmais solis bija Rīga pirms daudziem gadiem). Kurš atgriezies vecajā darbā, bet tikai ar nosacījumiem, kur labākas attiecības ar kolēģiem un interesantāks projekts: tik ļoti inovatīvs, ka teju vai būs zinātniskās publikācijas. Kurš pāršāvis pār strīpu sporta zālē un sastiepis muguru, un tagad nav saprotams, kad tas pāries. Derētu jau, protams, visu likt aiz auss un pielietot iegūtās zināšanas savā dzīvē; bet nē, ne tā cilvēks ir iekārtots, jo uzreiz pēc ielidošanas Edinburgā es guvu traumu. No otras puses, līdz ar projekta nomaiņu darbā es pats arī esmu sarosījies. Attiecībā uz emigrāciju kaut kā nav vēlmes, lai arī bieži jautā. Pārāk daudz man mājās gan draugu, gan ērts dzīvoklis, gan daba blakus. Tomēr ziemā mums te tā nedaudz skumji un auksti, tāpēc pacentīšos aizlaist uz Portugāli vai vēl kaut kur, kaut arī atvaļinājuma pagaidām nemaz nav atlicis.
Satiku arī Portugāles ekspedīcijas dalībniekus, tieši par to runājām. Andrejs ar ģimeni sataisījies rudenī uz Kanādu, paskatīties, kā tur dzīvojas, un vai ir vērts kurbulēt traktoru. Tomēr ideja uz ziemu pārvākties uz Portugāli viņu vilina. Šoreiz es tomēr visiem spēkiem iestāšos par variantu, kad mēs neceļojam, bet dzīvojam vienā vietā, lai es varētu mierīgi strādāt, jo vairāk tāpēc, ka atvaļinājuma man vispār vairs nav. Ceru arī, ka termiņš būs nevis mēnesis, bet vismaz pusotrs, bet labāk — divi.
Izlidošana man bija vēlu naktī; kā parasti, atbraucu es steigā, tikai pusotru stundu pirms lidojuma, un nedaudz nervozēju par to. Kā ierasts, tās visas izrādījās liekas prāta kustības, jo pusotra stunda, kā apgalvo dizainers Ļebedevs, tiešām vienmēr ir pietiekami, un parasti pietiek pat ar mazāk. Šoreiz es vēl aizmirsu arī to, ka man nav jānodod bagāža, tātad ar elektronisko iekāpšanas karti es varu doties pa taisno uz kontroli. Rindas vispār nebija, kontroli es esmu iemanījies iziet aši, jo skaidri zinu, ko un kā izlikt un savākt no lentas, parasti mani pat neskenē ar rokas skeneri. Galu galā, tu kā muļķis atnāc uz geitu zonu tik agri, ka tavējā numurs vēl pat nav izziņots.
Vairs tā nedarīšu, mēģināšu ierasties lidostā stundu divdesmit pirms lidojuma un neiespringt. Kaitina, ka, lai gan paziņo, ka konkrētā reisa pasažieriem jau jāiziet kontroles zona, lai paspētu uz reisu, reāli viņiem pat nepasaka, kur iet tālāk (skat. par geitiem). Liekulība un smadzeņu pūderēšana. Tad pēc kāda laika piebilst, ka jādodas ātrāk uz iekāpšanu, bet patiesībā rinda vēl gara kā līdz mēnesim, un tu stulbi svīdīsi un garlaikosies liekas piecpadsmit minūtes. Domāju, ka var ierasties 10 minūtes pirms iekāpšanas beigām. Mīnuss tam ir tikai viens — var gadīties, ka tava rokas bagāža neielīdīs, un to nodos bagāžā pa taisno no trapa. Ja zini, ka tālāk — savienotais reisis, neriskē un stāvi rindā, bet citādi — nospļauties.
Kad braucām uz lidostu, pa jokam nesākās pērkona negaiss ar zibeņiem pa pus debesi, un jau sāka šķist, ka reisu tādā laikā kārtīgi aizkavēs. Nē, aizkavēja tikai par 10-20 minūtēm, aizlidojām bez starpgadījumiem, un pusviena naktī es iznācu no Edinburgas lidostas, lai iekāptu Airline 700 ekspresautobusā līdz centram. Par laimi, progress nestāv uz vietas, un autobusā jau var norēķināties ar bezkontakta kartēm, pirkt biļeti iepriekš vai uzreiz mainīt naudu nav nepieciešamības. Kamēr stāvēju rindā, autobuss aizbrauca pātukšs, kas mani nedaudz apmulsināja; tāda šeit ir kārtība, es nospriedu. Par laimi, uzreiz piebrauca nākamais, un es sapratu, ka tas ir darīts, lai nepārkāptu sarakstu; cik pasažieru paspēja iekāpt pirms atiešanas, tik arī brauks. Problēmu ar to nav, jo autobusi kursē nebeidzamā virknē. Pīķa stundās — ik pēc 15 minūtēm.
Centrā nez kāpēc atbraucām uz tiltu, un es aizgāju ne uz to pusi, ko daru diezgan bieži. Attapos laicīgi, bet kādas 10 liekas minūtes pazaudēju. Izīrēju es istabu ar koplietošanas dušu EuroHostels Edinburgh hostelī pašā vecpilsētas centrā. Vasarā tas ir hostelis, bet pārējā laikā — kojas studentiem. Hostelis bija pabaiss, taču man to vajadzēja tikai uz divām naktīm, lai pēc vienas dienas agri no rīta dotos ekskursijas tūrē. Lai nekrāmētos ar dažādām rezervācijām un nebrauktu sazin no kurienes, nolēmu tā. Jo vairāk tāpēc, ka lēmumu ceļojumā jāpieņem simtiem, un katram tērēt laiku nesanāks.